Ainars Mielavs, Pārcēlāji Par Daini un krievu kaimiņiem

Mana mamma bij' dievs un es viņai arī.
Un drošība tāda, ka nebaida parīts.
Un nebaida Dainis un jocīgais Vova,
Un plecīgais Sergejs un onkulis Toļa.

Dainis dzēra un kāvās, bet pieplaka vienmēr,
Mani satiekot, centās būt tāds, kā piemērs.
Piemērs tam, ka ir labi, ja dusmas var pāriet.
Bērni bijām mēs abi un tas nevar pāriet.

Es saticis viņus vairs neesmu
Un nezinu, gribu vairs vēl.
Bet, ja satiktu, pajautātu
Par ko tiem visvairāk ir žēl?

Un vienreiz Vova ļāva man ienākt
Logi tik mazi un paklājs piekārts.
Bet klusēja Sergejs dienu no dienas.
Un palika sevī aiz dzīvokļa sienas.

Bet onkulis Toļa, staroja priekā,
Pacieta sievu un teica: Nāc iekšā..
Un nospieda pogu un sāka līgot
Balss par Skārboro tirgu* un jēgu, kā dzīvot.

Es saticis viņus vairs neesmu
Un nezinu, gribu vairs vēl.
Bet, ja satiktu, pajautātu
Par ko tiem visvairāk ir žēl?