Ainars Mielavs, Pārcēlāji Varis

Varis kāpa uz kuģa, lai brauktu uz mājām.
Bet kapteiņa nava un buras pie kājām.
Un streipuļo kaijas un karte peld jūrā,
Jo smaidīgais junga tik aplami stūrē.
Masta strupajā galā Elma ugunis spīd.
Kravu rupjākais brezents izirst, kā zīds.
Bet Varim nav varas un klases tik trīs,
Un vectēva vectēvs sen, sen izsūtīts.

Virtuvē pil krāns.
Vējš gar logu spraucas.
Pašiem ilgi saucot sevi,
Vienreiz jāatsaucas.

Kuģa spogulis lauskās laiski šļūkā pa klāju
Vēl jau varētu salikt, bet dūša par vāju.
Beidzot zivis aiz borta izlēma tā
Runāt skaidrā latviešu valodā:
Vari, vari vai nevari, arī mums ir savs spīts
Jūras slimība tevī uz sauszemes mīt..
Varis pacēla lausku un ieskatījās,
Redzot sakniebtos vaibstus, vairs nenovērsās.

Virtuvē pil krāns.
Vējš gar logu spraucas.
Pašiem ilgi saucot sevi,
Vienreiz jāatsaucas.