Ainars Mielavs, Pārcēlāji Silti

Ilgi neaizaug pamestais ceļš.
Mākoņi spītīgi iet.
Vārdi šaubu akmeņus veļ,
Mieru aizkraujot ciet.

Smaržo svaigi nopļautā zāle.
Putni savējos kliedz.
Dzīvot vēl, nekad nav par vēlu,
Mums ir vienkārši jānotiek.

Pāri ezeram ieskrienas vējš.
Bites pienenēs dūc.
Vienmēr ir kādi, ko mūžīgi dzēš,
Vienmēr ir kādi, ko jānoplūc.

Zem laipas skalojas viļņi.
Saulē acis ir ciet.
Tavās rokās paliek tik silti.
Tik silti, ka nepāriet.