Ainars Mielavs Labradors

No skumjām aizsala logi.
Par krusu pārvērtās vējš.
Pat karstākās pirtis un krogi
Šīs krustceles neizkausēs!
No asarām piebrieda durvis,
Nav nozīmes aizbultēt ciet
Tās neatvērtu pat burvis,
Kaut būtu iemīlējies.

Bet viņš kā labradors skrēja pa sniegu,
Tik pārlieku baltu un liegu,
Lai zem lavīnām meklētu viņu
Savas mīļotās sirdsapziņu!

No dusmām aizdegās zārdi
Ar sausajiem solījumiem,
Bet steigā izteiktie vārdi
Nu kļuva par karavīriem.
No naida sadrupa sienas
Ap slāpētām emocijām
Un visas parastās dienas,
Tad tapa par labākajām.

Bet viņš kā labradors skrēja pa sniegu,
Tik pārlieku baltu un liegu,
Lai zem lavīnām meklētu viņu
Savas mīļotās sirdsapziņu!